Grāmata Šofera dēls Minhauzens

Autori – L. Lapsa, I. Saatčiane

Kaislības ap oligarhiem šobrīd aizēno citu politisko intrigu radītais temats par valodu referendumu, taču pirms kāda laika izlasīju grāmatu „Šofera dēls Minhauzens”. Tās pamatā ir uzņēmēja un politiķa Aināra Šlesera dzīves svarīgāko notikumu izklāsts un to nozīme viņa karjeras veidošanā. Lai iepazīstinātu lasītāju ar Šlesera pretlikumīgajām darbībām, kuras ir viņa popularitātes un bagātības pamatā, autori izmantojuši dažādus biogrāfiskos datus, tāpēc neko nevar uzskatīt par izdomātu.

Maija Tabaka. Spēle ar dzīvi

Brīnišķīga grāmata, kurā tās galvenā varone – māksliniece Maija Tabaka, stāsta par savu dzīvi un gleznotājas talantu.

Smilšu grāmata

“Par izcilo un reizē noslēpumaino argentīniešu rakstnieku Horhi Luisu Borhesu (1899-1986) ikviens var kaut ko bilst un teju vai uzskata viņu par savu padomdevēju. Tomēr uz jautājumu: ko tieši jūs esat lasījis? – visbiežāk atbildes nav.”

Šampinjonu derība. L.Muktupāvela

Kaut arī romāns “Šampinjonu derība” ir par latviešu viesstrādniekiem Īrijā pagājušā gadsimta 90.gados (izdots 2002.g.), mēs visi zinām, ka šī tēma ir aktuāla arī šobrīd.

Laima Muktupāvela grāmatas lapaspusēs iedzīvinājusi no visa kā – gan aizbraukšanas iemeslus, pirmos iespaidus, sadzīvi..un pat vissīkākās detaļas, ko zināt var tikai situāciju pieredzējis cilvēks. Šķiet, ka arī fotogrāfija ar autori un sēņu angāriem ir liecība, ka to visu vajadzējis izbaudīt pašai. Tos, kas pabijuši viesstrādnieka darbos, grāmata noteikti uzrunās vēl personīgāk.

Hipohondriķis!?

Džīns Veingartens(Gene Weingarten) sarakstījis asprātīgu un izklaidējošo grāmatu par pavisam nopietnu tēmu – medicīnu. “Hipohondriķa ceļvedis dzīvē. Un nāvē.” kalpo par patiesu atbalstu hipohondriķim un it īpaši tiem cilvēkiem, kam ikdienā jāsaskaras ar šī slimnieka “untumiem”.¹

Tu domā..bet kas tas tāds ir?

Citāts

“Visapkārt rāmi un klusi. Es gulēju un raudzījos ārā pa logu. Mežu rotāja burvīgs mirdzums, saule jau bija norietējusi un atstājusi pie apvāršņa sarkani kvēlošu atblāzmu it kā uztrieptu ar eļļas krāsu. Debesis bija skaidrs un tīras, es lūkojos šajā dzidrajā dzelmē, un man it kā atklājās pasaules dzīles, un mana sirds alkaini pukstēja un tiecās pretī šīm bezgalīgajām dzīlēm. “Dievs vien to zina,” es domāju, “kādēļ apvārsnis vakaros tērpjas zeltā un purpurā, laikam tur, augšā, notiek greznas dzīres ar vizināšanos pa debesu straumēm zvaigžņu mūzikas pavadījumā. Tā tas izskatās.” Un es aizveru acis un dodos līdzi dzīrotājiem, un domas uzvirmo cita pēc citas un sašķetinās..”/Knuts Hamsuns