Izlaiduma gads (2014)

“Filma, kas izraisa skatītājos galēji pretējas emocijas” – vēsta publikāciju virsraksti. Un patiesi.

Dienu vēlāk, kad pirmās emocijas pēc pirmizrādes jau bija nosēdušās, uzzināju, ka ar draudzeni esam bijušas vienā skatītāju zālē, taču sajūtas un viedoklis par filmu – diametrāli pretējs. Viņai ļoti patika! Man!?

Filmas anotācija šeit.

Dažādu, lielā mērā finansiālu, apsvērumu dēļ, filma tapusi 4 gadus. Ievas Pitrukas recenzijā (Kultūrzīmes, #36(86)) kāda aptaujātā skatītāja izsakās, ka “(..) tā sākās ar Nokia telefoniem un beidzās ar “iPhone”.” Taču būtiskākais, ka šajos gados uzlabojās ne tikai mobilie telefoni, bet arī Latvijā veidotās filmas. Šo pāris gadu laikā iepazināmies ar “Kolka Cool”, ko daži skatītāji vērtēja ļoti pretrunīgi (man personīgi patika), pērn iznākusī “Mammu, es Tevi mīlu”, kas skatītāju simpātijas izpelnījās arī ārpus Latvijas, kā arī “Sapņu komanda 1935”, “Cilvēki tur” un citas. Prieks par šīm filmām, kurās aizvien vairāk parādās aktierspēles dzīvīgums, sižeta dinamika, vizuālā kvalitāte..

Atgriežoties pie stāsta par skolotāju, kura nepateica “nē”, manuprāt, šī nav tā filma, kura turpina iepriekšminēto izaugsmi. Varbūt arī nevajag un varbūt režisora vēlme ir bijusi izcelt filmas scenāriju un problemātiku – stāstu pašu par sevi, nevis filmu, kas vienotā veselumā būtu plūstoša, patīkami skatāma (šeit es nerunāju par lētu izklaidi) un aizraujoša.

Šķiet, ka pēdējo gadu esam atraduši latviešu mentalitātei atbilstošo filmu “zelta stīga”. Sociāla rakstura un problemātikas filmas – nolemtība Kolkā, ģimeniskās rūpes filmā par puisēnu un mammu, un arī tagad – skolotājas un skolēna attiecības, sievietes un vīrieša attiecības, robežas un sapņi..

Režisora Andra Gaujas filma “Ģimenes lietas” (2012) bija savā ziņā šokējoša, bet arī aizraujošs dokumentālais materiāls, bez paredzamības. Arī “Izlaiduma gadā” nav izteikta notikumu paredzamība, kaut arī tā ir spēlfilma un šķiet, ka tieši tas arī traucēja. Pārāk samezglota notikumu gaita un kustīgs kadrs (filmēšanas tehnika), kas šķietami atgādina dokumentālo kino, un tajā pašā laikā Holivudai cienīgi kadri, kad skolotāja atļaujas skūpstīties ar savu audzināmo visu jauniešu priekšā.  Patiesībā tieši attiecības starp vīrieti un sievieti bija svarīgs punkts scenārijā, meklējot atbildes uz jautājumiem – vai viņa tiešām ir tik naiva/ kur slēpjas savstarpēja cieņa/ pēc kā mēs ilgojamies..taču medijos filma tiek plaši reklamēta skolotāju un skolēnu auditorijai, kas, bez šaubām, ne tikai piepildīs kino zālēs, bet ir arī svarīgs temats “Izlaiduma gada” notikumu gaitā. Un visbeidzot valodu, minoritāšu, stereotipu jautājums, kas piedeva filmai smieklus pašiem par sevi. Šī bija filma, kurā saskatīju 3 stāstus vienā..un varbūt tāpēc tā arī nesapratu, kādu morāli paņemt prom ejot..

“”Izlaiduma gads” ir spēlfilma, kas ir veidota dokumentālā stilistikā, “imitējot realitāti”.[1] Jāpiekrīt pašam režisoram, kurš atzīst, ka ir bijis “par šauru dokumentālā žanrā, un mazliet par šauru formālā spēlfilmu žanrā”[2], tomēr, cenšoties miksēt šos abus žanrus, jo īpaši Latvijā uzņemtā filmā, manī rodas pretrunīgas sajūtas un briesmīgākais, kas var būt – bailes, vai kādā brīdī atkal nebūs jānoskatās uz aktieru teatrālismu un samākslotību. Protams, ir vērā ņemams fakts, ka liela daļa filmas aktieru nav bijuši profesionāļi, bet vai tādi bija mazie zēni filmā “Mammu, es Tevi mīlu”?

Filmas “Izlaiduma gads” humora atslēga ir mazais Ulda dēls, kas ar savu dabiskumu un harismu apbur ne tikai skolotāju Zani, bet arī zālē sēdošos skatītājus. Ievērojama atšķirība, ka šis latviešu darbs filmēts arī Francijā un Krievijā, kas gan ir vairāk “fona režīms” un diemžēl manās acīs nostrādā vairāk kā defekts – vai viņi tur bija/vai tas nav slīdošs plakāts (domāju filmas laikā..)? Man pietrūka daudz lielāka drosme filmas vizuālajā valodā (vēl vairāk dokumentālo filmu elementu). Tas radītu pārliecību par izteikti māksliniecisku filmu ar labu saturu, tomēr šoreiz jāatzīst, ka ir vilšanās sajūta, kuru  – tiesa, centīšos kliedēt vēlreiz to noskatoties.

Noslēdzot, ar kādu pozitīvu vēstījumu – virtuālie ziedi no manis Ingai Alsiņai par tēlojumu 🙂

Režisors Andris Gauja.
Scenārija autori: Lauris Gundars, Andris Gauja
Operators: Aleksandrs Grebņevs
Producenti: Guna Stahovska, Andris Gauja, Natālija Ivanova
Izpildproducente: Ingrīda Nagle
Māksliniece: Ilze Kauliņa
Lomās: Inga Alsiņa, Mārcis Klatenbergs, Andrejs Smoļakovs, Gatis Gāga, Liena Šmukste, Marina Janaus, Ieva Apine un citi.
[3]